Nepieciešama nauda, lai iegādātos dāvanas

Pavasarī lasīju kādas blogeres ierakstu par to, kāpēc viņa netic pašaprūpei (self-care), un kā to padarīt arhaisku jeb izskaust pašpietiekamību. Ciemos iešanu un viesu uzņemšanu, apdāvināšanu un dāvanu saņemšanu viņa aprakstīja kā savstarpēju mijiedarbību draugu starpā. Cilvēki apdāvina viens otru no tīras sirds – tā arī ir dāvināšanas jēga. Ideāli, ja tas nenotiek tādēļ, ka būtu jāpasakās par iepriekšējām draugu vizītēm un dāvanām. Ja tās kļūst par slogu finansēm, cilvēki cenšas izvairīties no nepatīkamā pienākuma veikšanas. Vai arī – aizņemas.

Ar šo ievadu es gribēju pateikt to, ka naudas meklēšana dāvanām nav nekas slikts, vai nosodāms. Cits jautājums ir, vai apdāvināšana ir pirmās nepieciešamības prece taupības režīma laikā – par to arī ir viss mūsu stāsts jau no sākta gala.

Slavējami, ja meklējam vajadzīgos, neaizstājamos līdzekļus izdzīvošanai (protams, ja vien jūs nevēlaties naudu narkotikām). Ja mēs, vēloties darīt kādam labu, atraujam paši no savas neatliekamās iztikšanas – rīkojamies pašaizliedzīgi, taču mums jāuzdod arī jautājums, vai šāda rīcība nav pārsteidzīga. Dāvināšana ir labprātīgs gribas akts, bet nav dzirdēts, ka var uzdāvināt kaut ko, kā nemaz nav. Ir gan bijuši gadījumi, kad aizņēmēji iekrīt parādos tieši dāvanu iegādes dēļ. Toties pēdējais kumoss, kas atdots lūdzējam, atmaksājas simtkārt (es pārspīlēju reižu skaitu).Vai Tu esi lūgtais viesis nākamajā ballītē?

Post Navigation